Uzbekistāna – 4. Pusdienu paradīze

Author : BeatMaster

Lai arī braucienā biju kādu pailgu laiciņu atpakaļ, tomēr jānofinišē rakstu sērija par Uzbekistānu. Un ar ko gan citu kā nācijai raksturīgo – garšīgo ēdienu.
Tā ir paradīze izēdājiem :) Grūti jau aprakstīt garšas izjūtas, tad lai galerija zemāk nedaudz runā pati par sevi, bet īsumā – lai arī daudzi ēdieni ir trekni, īpaši nacionālie, tas tomēr nesabojā labo priekšstatu par vietējo ēšanas paražām. Protams, pec trīs nedēļu dzīvošanas, smagais ēdiens jau sāk piegriezties (jo piedevām ir 37 grādi pēc Celsija), jo pierasts ir vairāk pie mūsu viegākiem pārtikas produktiem – piena, jogurta, viegliem salātiem. Tur tie bija mazāk. Vairāk tiek spiests uz gaļu. Un nav nemaz tik slikti :)

Jā – ēdiens trekns, bet lēts. Piemeram šašlika stobrs maksā dolāru. Normāla porcija gaļas turku restorānā ar pāris kartupeļiem un nedaudz rīsu – nedaudz pāri par 2 dolāriem.

Vienkāršības kalngals - šašliks ar sīpliem. Perfekts un garšīgs. Saldais pēc plova :)
Andijan pilsētā bija maz tikai vietējo ēstuvju. Izplatīti saucamie turku restorāni, kur var dabūt turku ēdienus, kebabus un picas, tāpat arī vietējo plovu un manti (lielie pelmeņi). Bija arī European restaurants. Tukši, neredzēju nevienu, kas tur iet. Mēs arī negājām – tos ēdienus varam baudīt mājās.

3 nedēļu laikā mēģinājām paviesoties pēc iespējas vairāk ēstuvēs – lai testētu piedāvājumu, cenas un garšas kārpiņu jutīgumu uz dažāda izpildījuma ēdieniem. Reizē tas arī bija pamatīgs tests vēderam. Jau pēc 3 dienām mans kuņģis sāka nedaudz protestēt – īsti pats neatradu iemeslu, bet pēc tam problēmu vairs nebija. Iespējams tiešām ēdiens ir par smagu.

Varbūt kāds padomās par netīrību un kādu vīrusu, ko iespējams saķēru. Jā – vietējā tirgū pārdod gaļu, kas ir pieslieta uz āķa un nav saldētavā – kaltējas saulē. Nezinu kāds iedzīvotāju slānis pērk to gaļu, bet vietējie kolēģi nomierināja – ēstuvēs vienmēr ir kvalitatīva gaļa, lai arī tiek tirgots šašliks pat uz ielas, turpat sagatavojot. Vietējiem tas ir mazais bizness un viņi nevelas liekas problēmas (un biznesa sabrukumu) tāpēc gaļu tur kvalitatīvu un sagatavo labi. Protams, cūkgaļas piedāvājumā nav – 95% uzbeku ir musulmaņi.

Perfekts daudzums gaļas uz šķīvja. Turku restorāns un kebaba gaļa, liellops

 

Vietējie veikali gan ir interesanta padarīšana. Ir daudz mazu veikaliņu. Galvaspilsētā ir arī kādas veikalu ķēdes, bet tas īsti nav izplatīts. Mazajos veikaliņos ir pārsvarā viena sortimenta pārtika – daudz maizes, maizes izstrādājumu (cepumi, utt), nenormāls daudzums limonādes ar plašu izvēli un ļoti maz augļu un piena produktu. Augļi bija ļoti dārgi (āboli 2.5Ls/kg) tāpēc, ka nebija sākusies vēl augļu sezona un viss, kas tiek importēts – ir dārgs.

Tomēr nesapratu, kāpēc piena produktu tik maz. Tā kā esmu pieradis pie kefīra lietošanas ikdienā, protams, meklēju to arī veikalos. Atradu tikai vienā veikalā – 0.5l iepakojums, ko grūti saukt par kefīru. Drīzāk tas bija laukos pazīstamais rūgušpiens. Īsti labi man tas neaizgāja.

Vienīgos retos piena produktus pasniedza brokastīs viesnīcā – biezpienu ar krējumu. Ar brokastīm bija pavisam smieklīgi – katru dienu pasniedz vienu un to pašu, ļoti reti pamainot piedāvājumu (praktiski nemaina). No sākuma ēdu labi šādas brokastis, bet beigās jau sāku ignorēt – vienveidība apnīk un vēders tomēr tiek pārslogots, jo pēc paris stundām seko sātīgas pusdienas.

Brokastis katru dienu-nogurdinoši vienādi, bet vismaz netrekni

 

Pusdienās standarta izpratne par pirmo, otro un saldo tiek iznīcināta – pirmajā ēdam vieglus salātiņus ar ieskābenu krējuma produktu sjuzma, piedzerot tēju vai kompotu. Otrajā – liela porcija gaļas ar pāris kartupeļiem. Un saldajā – nē, ne augļu, ne šokolādes krēma olu liķiera mērcē nebūs. Būs šašliks. :) Gan standarta pagatavojumā ar sīpoliem, gan vistas ruletes veidā.

Šis nu arī ir tas sarežģītais uzdevums, ar ko vēderam jātiek galā. Bet garšīgi :)

Vistas ruletes šašliks. Tas bija saldajā Lagmon ugursik. Spēju apēst tikai 2 gabaliņus

 

Nobeigumā piebildīšu par alkohola pieejamību veikalos. Pilsētiņā atradu tikai 2 stiprā alkohola veikalus, vienu pārtikas veikalu, kur tirgoja alu. Alkohola bizness viss 100% pieder valstij. Pa ielām neredz pļēgurojošus cilvēkus, jo visi ir musulmaņi un it kā oficiāli nedrīkst lietot alkoholu. Bet nu abās sīvā tirgotavās netrūka pircēju un arī lietošanas turpat telpās uz vietas. Tāpat arī kafejnīcās degvīns un alus ir pieejami, lai arī bez lielas marku izvēles.

Alkoholu drīkst tirgot arī pa nakti. Pārtikas veikaliņš, kur bija alus – to arī darīja. Stiprā pārdevēji – slēdzās ciet jau 20:00
Un protams, par cenām. Pavisam demkorātiskas eiropiešiem – lētakais puslitrs degvīna maksāja zem 2$, Kagor-veidīgais vīns – tāpat (~0,80Ls). Alus, labs, vietējais – zem dolāra

Vietējais šņabis, labs. Cena ~2.5$

 

Patestēts tika gan alus, gan vīns, gan vidējās cenas degvīns. Vīns likās ļoti labs, degvīns – līdzinājas Finlandia, tikai par 3$ puslitrā :) . Vietējais alus Anjan vilka uz tērvetnieka pusi. Tā kā ar kvalitāti problēmu nav pat vidējas klases dzērieniem.

Vīns, vietējais. Kagor - veidīgais. Cena ~0,80Ls

 

Zemāk  arī neliels ieskats galerijā. Labu apetīti :)

3 Responses to “Uzbekistāna – 4. Pusdienu paradīze”

  1. Dvilne saka:

    Vai esi arī Steemit.com platformā un jau pelni par savu blogošanu?

    Labrpāt atbalstītu tavu blogu

  2. Priecē valstis kur alkoholu netirgo uz ktru stūra. Tas daudz ko pasaka par kūltūru.

Leave a Reply