Uzbekistāna. Kontrastu zeme
Šī būs neplānota pāris rakstu sērija par Vidusāzijas valsti – Uzbekistānu. Kā gan jau mani sekotāji tviterī (@dj_beatmaster) būs pamanījuši, tad kādu laiciņu uzkavēšos šajā valstī darba sakarā – komandējumā. Darbs, protams, ir primārais un nemaz iepriekš neplānoju ko šeit rakstīt, jo nekāda dižā atpūta jau nesanāks, bet ieraudzītais liekas tik interesanti nepierasts, ka izlēmu labprāt padalīties ar iespaidiem. Tā kā apraksti iespējams būs diezgan pagari un iespējams specifiski tikai reģionā, kurā uzturos. Galvaspilsētā varētu būt pavisam cita dzīve.
Valsts
Uzbekistāna (Wikipedia) atrodas Vidusāzijā, robežojas ar Kazahstānu, Turkmenistānu, Kirgizstānu, Afganistānu. Izmēros liela – viena no lielākajām Centrālāzijā. Ielidojot jau uzreiz varēja manīt, ka nekāda saldā dzīve šeit nav. Tuksneši pārklāj milzīgu teritoriju. Bet tas ir tikai rietumos. Tālāk jau ir zaļumi (tā vismaz likās) un kalni. Galvaspilsēta Taškenta. Iedzīvotāju skaits valstī – apmēram 30 miljonu.
Pirms brauciena nekad nebiju bijis šajā galā un nemaz nezināju, kāda ir šī valsts. Vien izpētīju pamatdatus par destination - pilsētu Andijan (300km attālumā no Taškentas) un uzzināju, ka pavisam nesen – 2005 gadā šeit bijušas smagas sadursmes ar protestantiem (Wikipedia). Nogalināto skaits svārstījās no 187 – 1500 pēc dažādiem avotiem. Neko iepriecinoši tas nebija – tā kā Afganistāna ir tuvu (robežojas), kaujinieku režīmi arī ved uz sajūtu, ka nav īsti droši. Tur ir pavisam cita dzīve. Visiem afgāņiem tajā galā ir automāti un jebkurā brīdī tos var likt lietā, ja kaut kas nepatīk. Un realitātē nedrošības sajūta savā ziņā to arī atspoguļo – lasi tālāk 
1. diena – ielidošana
Tātad destination ir Andijan (Wikipedia, Google Maps). Līdz Taškentai nokļuvu ar tiešo reisu Rīga – Taškenta (kas izrādās brauc no Ņujorkas un piestāj tranzītā Rīgā) ar Uzbekistan Airways. Brauciens ~ 4.5h. Iebraucot, protams pasu kontrole. Jau tad sāku ievērot miličus interesantajos formas tērpos un smējāmies, ka tie jau tikai berzē rokas, ieraugot ko iedzīvotāji atveduši no ASV (laptopi, telefoni, utt.), lai tikai ātrāk izlaistu caur muitai un maksātu kukuļus. Korupcija šeit ir nopietnā līmenī un nevienu laikam tas īsti neuztrauc. Pēc globālajiem korupcijas indeksa datiem (Wikipedia) Uzbekistāna ir zemajā 177. vietā no 182 valstīm. Situācija sliktāka ir tikai Afganistānā, Mjanmā, Ziemeļkorejā un Somālijā. Jā – tas tomēr ir labs rādītājs, lai kaut nedaudz aizdomātos par uzturēšanos tur un vietējo dzīvesveidu.
Tālāk ātri cauri muitai. Deklarēju, ka man ir līdzi divi no max atļautajiem diviem rokas pulksteņiem un vēl citi sīkumi, un ejam tālāk (deklarācija vispār murgs – jāuzskaita viss sīki un smalki, pat zāles, ko ieved un vērtība. Maksimālā summa, ko drīkst ievest precēs ir 1000 $)
Lai nokļūtu Andijan, jālido ar lidmašīnu vai jābrauc ar auto. Tā kā lidmašīna jau bija rezervēta līdz Namagan (pilsēta otrā lielākajā Uzbekistānas provincē), tad lieki nekavējoties mēģinām saprast, kur jādodas. Protams, izpalīdzīgs taksists pienāk un ierosina palīdzēt, jo jābrauc uz citu termināli, kas ir pāris km attālumā. No Namagan mūs savāks un nogādās ar auto Andijan.
Ok laižam, citas iespējas nav. Ar kājām neiesim. Šis is prasa 8$ jeb 20 000 Uzbekistānas sumus. Mums tas liekas OK, lai arī gabals ir ļoti mazs. Vēlāk redzot takšu cenas saprotam, ka tā ir liela summa (par 30 000 sumiem var aizbraukt ar gāzi aprīkotā auto no Andijan uz Taškentu 300km attālumā; normāla cena šādam braucienam uz terminālu būtu maksimums 10 000 sumi) un vienkārši sakot esam apkāsti. Pirmo reizi. Nu štrunts.
Nauda
Tātad, kas ir Uzbekistānas sums (Wikipedia). Niecīga naudas vienība. Ar kuru ir diezgan interesanti – viņiem ir 3 maiņas kursi. Pirmais ir valsts noteiktais oficiālais – 1800 sumi = 1 $. Tas ir slikts kurss. Otrs ir tirgus kurss, kas parasti ir pa vidu un melnā tirgus kurss, kuram būtu jābūt izdevīgākam par visiem citiem. Tas ir nelegāls un milicija var savākt.
Taksists piedāvā mainīt dolārus. Bijām dzirdējuši par oficiālo kursu, tirgus kursa vērtībām un pieņēmām taksista piedāvāto papīrīšu apmaiņu pēc kursa 2200 sumi pret 1 $. Izrādījās, ka tirgus kurss ir 2800k sumi par 1 $. Nu nekas, nedaudz apčakarēja otro reizi – pabarojām valsts melno ekonomiku . Tas nekas, ka valsts ir bagāta ar zeltu, naftu, gāzi, urānu u.c. derīgajiem izrakteņiem. Ražo auto, lidmašīnas, utt.
Iemainot 100 $, naudas čupa sanāk diezgan pamatīga. Taksists apmaiņas naudu turēja melnā maisiņā. smieklīgi izskatās, bet vēlāk sākot iejusties vietējo dzīves niansēs, tie melnie maisi ir visur. Visos veikalos utt. Un tas, ka nauda tiek nesta pa ielu maisiņā ir tīri normāli. Žūksnis ir tik pamatīgs, ka visdrīzāk, būtu jāmaksā puskilogramos, nevis naudā. Zem 1000 sumiem atlikumu vispār nav jēgas ņemt veikalā atpakaļ. Tā ir niecīga naudas summa, kas ir pāris santīmi, bet kā papīra vienība – neērts, jo papildina tikai čupu, kas jānēsā līdzi.
95% vai pat vairāk procentos gadījumu viss notiek skaidrā naudā. Uz ielas bez problēmām var samainīt dolārus pret sumiem. Karšu sistēma tikai attīstās un tikai vienā veikalā ~3km ielas garumā redzēju uzrakstu VISA. Kredītkaršu nav. Ja kartes pieņem, tad tikai kaut kādas lokālas un diezgan nereāli ir atrast terminālus veikalos, kur nu vēl bankomātus, kur pieņem starptautiskās VISA, MASTERCARD kartes. Līdz ar to arī melnais bizness sāk savu uzvaras vilni Lokāli tiek izmantotas tikai čip-kartes bez magnētiskā celiņa un šī pieeja ir radikāli pozitīva un nepieļauj kaut kādas mahinācijas ar karšu viltošanu. Arī lojalitātes karšu šeit nav – praktiski nav lielu veikalu tīklu (pāris ir tik Taškentā) un cilvēki tirgojas vai nu mazos veikaliņos vai nu uz ielas.
Cilvēki strādā savu primāro darbu, bet paklusām nodarbojās arī ar paralēlo biznesu – galvenokārt kaut ko pārdod. Vai arī pārdošana ir primārais bizness. Par pārdošanu to grūti saukt. Liela daļa ir vienkārši spekulanti – nopērk tirgū lētāk un pārdod mazā veikaliņā dārgāk. Vai ieved preci. Un nevienam nav ne jausmas, cik īsti ir nelegālā nauda. Ak, jā. Sarunā ar vietējiem kolēģiem, stāstot par nule kā Latvijā sākto ideju par Nulles deklarāciju un iespēju legalizēt naudu – viņiem esot bijis līdzīgi. Aktivizēta ideja ar iespēju legāli skaitīt naudu kontos un pēc tam to reāli izmantot pirkumos, bet …
.. miniet atrisinājumu
Domājiet nebija, kas vēlētos to darīt? Bija. Vai bija augsti nodokļi? It kā nebija.
Ko darīja valsts? Beigās visiem, kas bija ieskaitījuši naudu, vienkārši to bloķēja un teica, ka klāt tai vairs nevar tikt. Reāli nauda tiek norakstīta un iespējams ieskaitīta valsts budžetā. Vai nav jautra sistēma? Nezinu cik ir vietējo uzticība valdībai, bet vienīgais ko tas pasākums veicina – skaidru naudu neskaidros darījumus. Un tas plaukst un zeļ.
Labi, pietiks par naudu. Nauda nekad nedrīkst būt mērķis arī bloga ierakstā, tā kā turpināšu ar pirmās dienas ceļošanu līdz galapunktam.
Nākošais posms. Taškent – Namagan
Tā nu sekmīgi bijām nonākuši līdz otram (Terminal 3 – vietējo lidojumu terminālis) terminālim, lai brauktu ar vietējo reisu, pretī jau skatam pavērās nākamais pārsteigums. Izrādās, lai tiktu lidostā, ir gan jāuzrāda pase, gan biļete. Ok ejam tālak. Tad seko normāla atkal pases un biļetes pārbaude + bagāža tiek nočekota.
Fū, esam lidostā. Nav nemaz tik vienkārši – reāli cilvēks no ielas lidostā tikt nevar. Lai arī tas liekas smieklīgi dīvaini un pārāk nedemokrātiski, uzbekus var saprast – viņu valstī sadzīvo vairākas dienvidu tautas, kas nebūt nav miermīlīgi noskaņotas un šī drošības politika daudz maz ļauj izbēgt no konfliktiem.
Kafija par 1000 sumiem no automāta izdzerta (zem 0.30Ls), kas garšoja pavisam pēc reāla ūdens ar mazu kafijas piegaršu, un varam doties tālāk.
Iečekojamies un atkal izejam drošības kontroli, un gaidām lidmašīnu. Tikmēr pirms mums lido vairākas lidmašīnas. Jāsaka, ka uzbeki ir cilvēcīgi. Rietumeiropā nevienu neinteresē, ja nokavēji lidmašīnu, tad pats vainīgs. Šeit tas ir savādāk. Man vēl neizprotamā algoritmā, tiek noteikts, vai visi, kas iečekojušies, ir sakāpuši vai nav; un tad notiek nepieciešamo braucēju pierunāšana braukt, skaļi bļaustoties pa visu termināli stilā “Uz Urgenich. Vai vēl ir kāds, kas brauks uz Urgenich.” Un tā pāris minūtes. Lidostas publiskais mikrofons it kā strādā, bet tas netiek izmantots šajā nolūkā.
Braucam līdz Namagan vēl jo vairāk interesanti – ved ar autobusu, kā beigās izrādās uz to pašu termināli, no kura izbraucām (iebraucām no Rīgas), bet pa taisno iečekoties nevar. Ceļš pāris km un pētot apkārtni, rodas sajūta – vai tik es neesmu nokļuvis Ziemeļkorejā? Apkārt dzelzsbetona bloku žogs, dzeloņdrātis un ik pa kādiem 300 metriem postenis ar melnu saulē iedegušu uzbeku, kam rokās automāts, tas ar acīm seko autobusam, kas brauc garām. Sākums liekas traks. Fotografēt stratēģiskos objektus neriskēju.
Bet nu pārsteigumi nebeidzas. Mūs iesēdina lielajā Boeing 757 (modelis,ko, manuprāt, AirBaltic laiž tālajos reisos) un sākām domāt. Vai pēkšņi iesēdīsies vēl pus lidmašīna ar tjip tranzīta viesiem, vai nē. Nē.
Mēs, apmēram 20-25 cilvēki esam vienīgie lielajā lidmašīnā, kas lidos 300km un knapi vispār spēs pacelties, kad būs jau jālaižas lejā. Tā arī bija. Atsprādzēties pat nebija jēgas.
Smieklīgi un neparasti. Tas jau ir vairāk kā Džekija Čana VIP privātā lidmašīna, kura ir maziņa, bet mums te lielais Boeings paris cilvēkiem. 
Bet ja reāli – valsts laikam ir labs subsidētājs vietējai aviokompānijai un viņi var atļauties pārlidot pilsētas ar pāris cilvēkiem, lai, iespējams, lidotu tālāk.
Lidojums apmēram 40 minūtes, nolaižamies pilsētā Namagan, kur mūs būtu jāsagaida vietējiem kolēģiem.
Izkāpjam un mūs sagaida .. nevis partneri, bet vesels bars ar vietējiem uzbekiem un bērniem, kuriem ejot cauri, liekas, ka slīdam lēni, bet pamatīgi caur kā tādu biezu kukurūzas lauku, kur katra vāle sitas pie sāniem. Vāles bija vietējie, kas piedāvā aizvest, piedāvā iespējams zagtu mobilo (pirmo Nokiju) ar vietējo SIM karti, utt.
Neomulīgi savā ziņā, bet drīz satiekam savējos, kas mūs aizrauj līdz 60km attālajai Andijan.
Ceļa brauciens jau sāk ielikt pamatus uzskatiem par braukšanas kultūru šajā valstī. Bāc, tas atgādina kārtējo sēriju no TopGear, kuri braucot (neatceros kurā valstī, liekas pārbraucienā pa Irāku), vienkārši bija šokā par to kā tiek ievēroti noteikumi – tie eksistē, bet reti kurš tos ievēro.
Bet par to kādā no turpinājumiem. Ieintriģēšanai – pāris reizes tumsā braucot, tas bija pavisam normāli, ja savu joslu galēji labajā pusē ieraugi pretim nākošu auto. Vienkārši, pamet pa kreisi nostāk un brauc tālāk. Un tāpat taurēt ar signālu vajag vismaz reizi minūtē – signāla poga ir visvairāk izmantotā ierīce automašīnas salonā. Liekas neatceros, ka ilgāk kāds no braucējiem būtu noturējies.
Bet par transportu, sakariem, cilvēkiem un arhitektūru – kādā no turpinājumiem.
P.S. pagaidām bilžu pamaz. Internets tiešām šeit ir ļoti lēns un eju testēt iespēju paņemt lokālo SIM karti mobilajam internetam, kas ir daudz ātrāks un stabilāks. Nez vai dos – redzēsim.
P.P.S. SIM karti pagaidām nedabūju. Izrādās nepieciešams … pieraksts pasē. Jā tas pats vecais pieraksts – mums visu aizmirstā lieta ar dzīvesvietas norādīšanu pasē, ko Latvija sen kā vairs nedara. Arī pierunāt nekādi nesanāk – viņiem jāzina mana dzīvesvieta un man līdzi nav nekādu dokumentu, kas to norādītu.
nē. atbilde nav jāmeklē tālu. Tikai Ķīnā
Nu tā, Nordea Rīgas maratons 2011 (
